Daudzi cilvēki var iebilst pret apgalvojumu, ka tulkošana pieder pie augstās mākslas. Kādam tulkošana ir tikai vārdi, teikumi, teksti, kas pārnesti no vienas valodas otrā. Protams, zināmā mērā tas tā ir. Lai tulkotu, ir jāprot valodas. Bet ar to vien nepietiek.
Tulkošana - tas ir kas daudz vairāk nekā vienkārši svešvalodu prasme. Lai tulkotu, pirmkārt, ir perfekti jāprot sava dzimtā valoda. Bet arī ar to nepietiek. Mēs visi zinām, ka valoda nav eksaktā zinātne, kur galvenais ir formulu zināšanas un loģiskā domāšana.
Valoda ir daudzveidīga, bet tajā pašā laikā arī individuāla parādība.
Tieši tāpēc tulkošanas māksla ietver arī dziļu sapratni, zināšanas par pasauli, prasmi iejusties svešā domāšanas veidā, citā pasaules skatījumā. Ir grūti iedomāties, ļoti labam tulkam vai tulkotājam jāizkopj arī daudzas personīgās īpašības. Tulkojot mums ne tikai jāpārzina piedāvātā informācija, jēdzieni, bet arī jāpārdomā, kā to visprecīzāk atspoguļot mērķvalodā. Tāpēc ir jāizkopj savas domāšanas spējas, jāattīsta fantāzija, intuīcija. Tulkotājam bieži vien nākas ne tikai tulkot, bet arī iejusties aprakstītajos notikumos, personāžā, bet tulkam - piedzīvot gan patīkamas, gan arī kuriozas vai neveiklas situācijas. Un cik grūti reizēm ir tulkot, ja temats mums nav tuvs! Var teikt, ka tulkotājs un tulks nereti kļūst par līdzautoru. Tikai no viņa meistarības ir atkarīgs, kā tiks uztverts pārtulkotais teksts, cik precīzu informāciju saņems lasītājs vai klausītājs.
Tāpēc ir pamats atzīt, ka tulkošana ir tāda paša līmeņa māksla kā gleznotāja, dziedātāja vai mūziķa radītā māksla, jo arī šajā jomā ar labu gribu vien nepietiek, ir nepieciešams talants tulkot.