Domājot par pieteikto publiskās runas tematu, man droši vien neienāktu prātā, ka ir jāraksta par mīlestību pret dzīvi. Bet retorikas nodarbībās, pārrunājot šo jautājumu ar kursabiedriem, nonācām pie šāda secinājuma. Kad pārnācu mājās, man gribējās pabeigt šo runu.
Es jautāju sev: „Vai es mīlu dzīvi?” “Nē”, skanēja atbilde. - “Es to nemīlu. Dzīve ir sarežģīta un neparedzama.” Citi varētu teikt: “Tieši tādēļ tā arī jāmīl”. Es negribu sacīt, ka man bail no grūtībām, bet vai tad nebūtu labāk nodzīvot dzīvi bez īpašām problēmām un sarežģījumiem? Cilvēki ar dzīves pieredzi varētu teikt, ka tad dzīve būtu garlaicīga un neinteresanta. Tā kā mana dzīves pieredze nav īpaši liela, es varētu iebilst. Dzīvi ir grūti pilnībā mīlēt. Pēc tik vispārīga apgalvojuma gribētu pievērsties šim jautājumam mazliet konkrētāk.
Mīlestība… Šis vārds katram cilvēkam rada savas, tikai pašam vien saprotamas asociācijas un tēlus. Prātā nāk domas par tuviem cilvēkiem un savām jūtām. Iedomāsimies, ko mums nozīmē mīlestība. Man mīlestība ir - es un mans mīļotais cilvēks, kurš iet cieši blakus pa ziedošu aleju. Miers, klusums, putnu dziesmas un viss apkārt mums ir tīrs un nevainīgs. Tas ir tik viens no tēliem, kas nāk prātā pirmajā mirklī, bet tādu ir daudz. Mīļš cilvēks, attiecību siltums, sajūta, ka esi kādam vajadzīgs. Sagādāt prieku tuvajiem cilvēkiem, mīļajiem, dāvināt viņiem savu siltumu – tas ir prieks, ko dod dzīve. Savas vajadzības apziņa un tas, ka esi cilvēks, kurš var iepriecināt citus – lūk, tas ir tas, par ko es mīlu dzīvi. Tādēļ es gaidu jaunu dienu, katru jaunu dienu.
Mīlestība ir pati dzīve, dārgie draugi. Vai gan kāds pret to iebildīs? Paldies jums par uzmanību!